Viņš zināja, ka šim ceļam nav atzarojumu. Vienīgais ceļš veda atpakaļ, garām tam šausmonim, bet viņš nespēja saspa­roties tādam varoņdarbam. Pēc pusstundas uz kādas no­gāzes, kas kļuva aizvien stāvāka, viņš nokāpa no velosi­pēda. Atstājis to ceļmalā, viņš drošības labad pārrāpās pār kādu žogu, aiz kura, kā viņš nosprieda, atradās ga­nības, noklāja zemē avīzi yn apsēdās.

— Ak tu piķis! — viņš skaļi teica, norausdams no pie­res sviedrus un mitruma pilienus. — Ak tu piķis! — viņš atkārtoja, tīdams cigareti un pārdomādams, kā lai tiek atpakaļ uz pilsētu.

Taču viņš nemaz nemēģināja tikt atpakaļ. Viņam pie­trūka apņēmības braukt pa to pašu ceļu tumsā, un, gaidī­dams rītausmu, viņš nolika galvu uz ceļiem un iesnaudās.

Cilvēks nezināja, cik daudz laika ir pagājis, kad viņu uzmodināja jauna koijota vaukšķēšana. Palūkojies ap­kārt un ieraudzījis koijotu uzkalna galā sev aiz mugu­ras, viņš pamanīja, kā pārvērtusies nakts. Migla bija iz­klīdusi, pie debesīm spīdēja zvaigznes un mēness, pat vējš bija nostājies. Bija maiga Kalifornijas vasaras nakts. Viņš mēģināja atkal iesnausties, bet koijota vaukšķēšana traucēja. Gandrīz pusmiegā viņš izdzirdēja mežonīgu, baismu dziedāšanu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka, mitējies riet, pa uzkalna kori skrien koijots, bet viņam pakaļ, arī klusēdams, dzenas tas pats kailais radījums, kuru viņš bija saticis dārzā.