Koijots bija jauns, un tur, kur abi jau bija nozuduši skatienam, radījums to droši vien panāca. Salīgi drebēdams, cilvēks piecēlās, pārrāpās pār žogu un uzkāpa uz velosipēda. Viņš apzinājās, ka tas ir vienīgais glābiņš. Šausmonis vairs nestāvēja ceļā uz Dzirnavu ieleju.

Galvu reibinošā ātrumā viņš drāzās lejup pa nokalni, bet lejā pagriezienā, kur ceļu klāja biezas ēnas, ritenis ieskrēja grambā — un braucējs pāri stūrei izlidoja no segliem.

— Šonakt nu gan man neveicas! — viņš nomurmināja, aplūkodams salauzto priekšējo dakšu.

Uzcēlis nederīgo velosipēdu plecos, cilvēks vilkās tālāk. Pēc kāda laika viņš nonāca pie dārza mūra iežogojuma un, lai pārliecinātos, ka viss piedzīvotais tiešām bijusi īstenība, ņēmās meklēt uz ceļa pēdas. Tur jau tās bija — lielas mokasīnu pēdas, pie pirkstiem iespiedušās dziļi zemē. Noliecies," lai aplūkotu pēdas, viņš atkal izdzirdēja baismo dziedāšanu. Viņš bija redzējis, kā šis radījums vajā koijotu, un saprata,'ka viņam nav cerību izbēgt. Viņš nemaz nemēģināja bēgi, nospriedis, ka labāk paslēpties ēnā ceļa otrā pusē.

Un viņš atkal ieraudzīja radījumu, kas bija līdzīgs kai­lam cilvēkam: tas skrēja ātrā, vieglā solī un skriedams dziedāja.