Tieši pretī viņam radījums apstājās, un viņam pamira sirds. Taču radījums nevis tuvojās paslēptuvei, bet palēcies ieķērās ceļmalā augoša koka zarā un, kā pēr­tiķis pārlikdams rokas, strauji uzrāpās augšā, pārsviedās pār sienu un pēdas desmit no tās ieķērās cita koka zaros, bet pēc tam nolēca zemē dārzā. Cilvēks neizpratnē pastā­vēja dažas minūtes, tad gāja prom.

II

Deivs Sloters kareivīgi atspiedās pret barjeru, kas at­dalīja pieņemamo istabu no Džeimsa Vorda firmas «Vords, Noulzs un Ko» vecākā kompanjona kabineta. Deivs bija sadusmots. Visi skatījās uz viņu ar aizdomām, it īpaši tas, kas stāvēja viņam pretī.

—       Pasakiet misteram Vordam, ka man ir svarīgas da­rīšanas, — neatlaidās Deivs.

—       Es jau teicu jums, ka viņš pašlaik diktē un nav trau­cējams, — atbildēja cilvēks. — Atnāciet rīt.

—       Rīt būs par vēlu. Ejiet un pasakiet misteram Vor­dam, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums.

Sekretāre sāka svārstīties, un Deivs izmantoja izdevību.

—       Tikai pasakiet viņam, ka pagājušajā naktī es biju otrpus līča, Dzirnavu ielejā un gribu viņam kaut ko pa­teikt.

—   Ka jus pieteikt? — apvaicajas sekretāre.

— Vārdam nav nozīmes. Viņš nepazīst mani.

Kad Deivu ieveda kabinetā, viņš vēl bija kareivīgi no­skaņots, bet, ieraugot lielu, gaišmatainu vīrieti, kas, sēdē­dams grozāmajā krēslā, beidza diktēt stenogrāfistei un pagriezās pret viņu, Deiva izturēšanās pēkšņi mainījās. Viņš nezināja, kāpēc, un klusībā dusmojās pats uz sevi.