Viņu pārstāvētais vir­ziens bija valdošais apmēram līdz gadsimta vidum. Bet tad situācija strauji mainījās. In­formācijas plūsma visās zinību nozarēs sāka augt kā lavīna, un tehniskās revolūcijas tempi kļuva tādi, ka radās nepieciešamība zinātniski prognozēt un nevis literāri modelēt iespējamo attīstību. Šādos apstākļos minētā virziena fantastu sacerējumiem, kas, starp citu, māk­slinieciskā ziņā ne vienmēr bija spoži, kļuva aizvien grūtāk konkurēt ar populārzinātniska­jiem rakstiem.

Lai cik tas dīvaini liktos, fantastikai šīs pārmaiņas nāca tikai par labu. Pati dzīve pa­mudināja kā rakstniekus, tā lasītājus vairāk domāt par mūsu laikmetam raksturīgo pro­cesu sociālajām un psiholoģiskajām sekām.

Par noteicošo fantastiskajā literatūrā kļuva filozofiskais virziens. Jauni autori, jaunas, brīžiem paradoksālas idejas, jauni, spilgti iz­teiksmes līdzekļi īsā laikā iekaroja šim žan­ram nepieredzētu popularitāti. Bez pārspīlē­juma var apgalvot, ka Jefremovu, Strugac- kus, Lemu, Bredberiju, Azimovu un citus ievērojamus fantastus šodien pazīst un lasa visā pasaulē.

Šāds modernās fantastikas galveno attīs­tības posmu un virzienu izklāstījums, pro­tams, ir ļoti vienkāršots, shematizēts. Tāpēc, šķiet, nebūs lieki atgādināt, ka arī šinī daiļlite­ratūras žanrā nav «vienota plūduma», bet no­ris nemitīga, asa ideoloģiskā cīņa.