Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeig- tības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.
Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.
Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.
Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pamazām izzuda.