Pat igno­rējot Amerikā un Rietumeiropā izplatīto psei- dofantastisko lubu literatūru, kurā klaji tiek propagandēts antikomunisms, rasisms, biz­nesa un varmācības kults, nevar nepamanīt, ka rakstnieki fantasti, kas savu likteni sais­tījuši ar buržuāzisko sabiedrību, šādā vai tā­dā veidā pauž ekspluatatoru šķiras idejas.

Daži (piemēram, Hakslijs romānā «Brī­numskaistā jaunā pasaule») apzināti un ci­niski ķengā proletariātu, revolūciju, sociālis­mu. Ja šā tipa autoriem arī neizdodas slēpt kapitālisma neārstējamās vainas, viņi aicina nevis uz priekšu, bet atpakaļ, idealizēdami feodālismu un patriarhālo dzīves veidu. Ne velti viņu sacerējumus kritiķi iesaukuši par antiutopijām.

Bez šaubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevišķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Buržuāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces so­ciālā un morāli psiholoģiskā progresa iespē­jas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunējušajai, strupceļā nonākušajai antagonistisko šķiru sabiedrībai. So autoru darbi vieš lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par šodienu?

Tikai paši izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēruši vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdošās ideoloģijas žņaugiem, arī viņi, pro­tams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr vi­ņiem pietiek vīrišķības, lai savas bažas, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā pro­testā.