—    Labas reklāmas, — piezīmēja advokāts, — kaut gan man nav sevišķa prieka tās redzēt.

—    Ja vien būs vajadzība, tās noturēsies tikpat ilgi, cik klintis, — pašapmierināts sacīja Izbisters. — Pa­saule mainās. Pirms divdesmit gadiem, kad viņš iemiga, es dzīvoju Boskāslā, man bija tikai kaste ar akvarelkrāsām un cildeni, vecmodīgi sapņi. Man ne­nāca ne prātā, ka vienā jaukā dienā manas krāsas daudzinās visu svētīto Anglijas piekrasti no Lendsen- aas līdz Lizardai. Laime nereti atnāk tad, kad cilvēks to negaida.

Šķita, ka Vormings šaubās, vai tāda ir tā laime.

—    Cik atceros, tad mēs abi toreiz izmainījāmies ceļā.

—    Jūs atgriezāties ar to pašu ekipāžu, kas bija aizvedusi mani uz Kemelfordas dzelzceļa staciju. Tas bija tieši jubilejas laikā, Viktorijas jubilejas laikā, tāpēc ka es atceros tribīnes un karogus Vestminsterā un kariešu rindu Celsijā.

—    Tā bija otrā, briljanta jubileja, — teica Vor­mings.

—    Jā gan! Pirmās, piecdesmit gadu, jubilejas laikā es biju mazs puisēns un dzīvoju Vukejā. To visu es palaidu garām . . . Cik daudz uztraukumu bija ar to svešo! Mana saimniece negribēja viņu turēt — sa­stindzis viņš izskatījās tik atbaidošs! Mēs ar visu krēslu pārnesām viņu uz viesnīcu. Boskāslas ārsts — ne tas, bet otrs, kas dzīvoja tur agrāk, — noņēmās ar viņu līdz diviem naktī. Mēs abi ar viesnīcas saim­nieku rādījām gaismu un visādi palīdzējām viņam.

—    Tātad jūs apgalvojat, ka viņš bija stīvs?

—    Viņš bija sastindzis. Jūs varējāt locīt viņu, kā patīk. Ja nostādītu viņu uz galvas, viņš neapkristu. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu stingumu. Ta­gad, — Izbisters ar galvas kustību norādīja uz gulošo stāvu, — ir pavisam citādi. Tas mazais ārsts … Kā viņu sauca?

—    Smizers.

—    Jā. Smizers . .. pazaudēja tik daudz laika, cerē­dams dabūt viņu pie samaņas! Ko visu viņš nedarīja! Atceroties vēl tagad kļūst nelabi. Sinepju plāksteri, mākslīgā elpināšana, injekcijas . .. Un kur nu vēl tie mazie, velnišķīgie aparātiņi, ne dinamo .. .