—    Man šķiet, ka tas bija vakar, — teica Izbisters.

—   Es atceros visu, it kā tas būtu noticis vakar. Var­būt pat skaidrāk nekā tad, ja tas tiešām būtu noticis vakar.

Tas bija tas pats Izbisters, ar kuru mēs iepazinā­mies pirmajā nodaļā, tikai viņš vairs nebija jauns. Kādreiz brūnajos, pēc modes īsi apgrieztajos matos tagad vīdēja sirmums, bet kādreiz sārti baltā seja bija savītusi un kļuvusi dzeltena. Arī smailajā bār­diņā vizēja sudrabs. Viņš runāja ar kādu vieglā vasaras uzvalkā ģērbušos vecāku vīru (vasara tagad bija neparasti karsta). Tas bija Vormings, Grehema, letarģiskajā miegā iegrimušā cilvēka, Londonas uzti­cības persona un tuvākais radinieks. Sarunas biedri stāvēja blakus kāda Londonas nama istabā un vēroja aizmigušo.

Ieģērbts garā kreklā, ar krunkainu seju, neskūtu zodu, vārgiem locekļiem un zilganiem nagiem tas kā nedzīvs gulēja viņu priekšā uz piepūšamā matrača. Tam pāri jumās plāna stikla vāks. Likās, ka stikls šķir gulētāju no dzīves īstenības, pārvērš par dīvainu mūmiju. Abi sarunu biedri ar acīm urbās caur stiklu gulošajā.

—    Tas man bija trieciens, — sacīja Izbisters.

—   Man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, atce­roties viņa baltās acis. Ziniet, tās bija baltas, pārbo- lītas. Te man tas viss nevilšus ataust atmiņā.

—    Vai kopš tās reizes jūs netikāt viņu redzējis? — jautāja Vormings.

—    Ne vienreiz vien gribēju atnākt, — atteica Izbisters, — bet kā neizdevās, tā neizdevās izbrīvēt kādu brīdi. Es gandrīz visu laiku biju Amerikā.

—    Ja atmiņa mani nevil, — teica Vormings, — jūs bijāt mākslinieks?

—    Biju. Bet tad es apprecējos un drīz sapratu, ka ar mākslu maizi nevar nopelnīt, vismaz viduvēji ap­dāvināts cilvēciņš ne, un es nācu pie prāta. Reklā­mas uz Duvras klintīm ir mans darbs.