—    Indukcijas spoles?

—    Jā. Viņa muskuļi trīsēja un cilājās, ķermenis raustījās. Iedomājieties, divas ar blāvu, dzeltenu gaismu degošas sveces, svaidīgas ēnas, mazais, kus­tīgais ārsts un viņš ar savu nedabiski izlocīto ķer­meni. Viņš rādās man vēl tagad.

Viņi apklusa.

—    Dīvains stāvoklis, — ierunājās Vormings.

—    Pilnīga atšķirtība no šīs pasaules, — Izbisters turpināja. — Te guļ ķermenis, nekas vairāk. Ne dzīvs, ne miris. Kā tukša vieta ar uzrakstu «Aiz­ņemts». Ne sajūtu, ne gremošanas, ne pulsa, pat ne miņas no pulsa. Sajūta ir tāda, it kā es neredzētu_cil­vēku. Viņš ir beigtāks par īstenībā mirušu. Ārsti man teica, ka viņam pat mati neaugot, turpretī mi­roņiem tie turpina augt.

—    Zinu, — Vormings atbildēja, un pār viņa seju noslīdēja sāpju ēna.

Viņi atkal paskatījās caur stiklu. Grehems tiešām gulēja dīvainā transa stāvoklī, kam nebija prece­denta visā medicīnas vēsturē. Dažreiz transs bija il- dzis apmēram gadu, bet beidzies vai nu ar atmodu, vai ar nāvi, dažreiz vispirms ar pirmo, pēc tam ar otro. Izbisters pamanīja dūrienu pēdas, ko bija atstā­juši ārsti, injicējot barības vielas, lai neļautu izdzist dzīvībai; viņš norādīja uz šīm zīmēm Vormingam, kurš centās neredzēt tās.

—     Kamēr viņš gulēja te, — Izbisters sacīja paš­apmierināti kā cilvēks, kam dzīvē gājis kā pa tau­kiem, — es grozīju savus uzskatus par dzīvi, appre­cējos, audzināju bērnus. Mans vecākais dēls — toreiz dēli man nebija ne prātā — ir Amerikas pilsonis un drīz beigs Harvarda universitāti. Matos man jau pa­rādījies sirmums. Bet viņš nav kļuvis ne vecāks, ne gudrāks, — tāds pats kā es jaunībā. Cik savādi, kad tā padomā!

Vormings pagriezās.

—    Es arī esmu kļuvis vecs. Zēns būdams, es spē­lēju ar viņu kriketu. Taču viņš izskatās vēl gluži jauns. Varbūt tikai drusku padzeltējis. Par spīti tam viņš tomēr ir jauns. '