—    Un šajā laikā vēl bija karš, — teica Izbisters.

—    Jā, tas bija jāpārlaiž.

—    Cik es nopratu, — pēc brīža ierunājās Izbisters, — viņam bija neliels īpašums.

—   Bija gan, — atteica Vormings. Viņš māksloti nokāsējās. — Un es esmu tā aizbildnis.

—    Ak tā . . . — Izbisters novilka, padomāja un tad sacīja: — Tā uzturēšanas izdevumi, bez šaubām, nav lieli. .. īpašums, bez šaubām, pieaug?

—    Tā tas ir. Ja vien viņš pamodīsies, viņš būs daudz bagātāks nekā agrāk.

—    Man kā praktiskam cilvēkam, — sacīja Izbis­ters, — gluži dabiski, šī doma ne vienreiz vien ir ienākusi prātā. Es pat domāju, zināms, no komer­ciālā viedokļa, ka šis miegs viņam ir gaužām izde­vīgs. Viņš, jāsaka, zināja, ko dara, kad iegrima letar- ģijā. Ja viņš būtu vēl dzīvojis . . .

—    Šaubos, vai viņš darīja to tīšām, — sacīja Vor­mings. — Viņš nebija no tālredzīgajiem. īstenībā .. .

—    Ak tā?

—    Šajā ziņā mūsu uzskati atšķīrās. Es viņam biju kaut kas līdzīgs aizbildnim. Jūs droši vien esat daudz pieredzējis un saprotat, ka ir tādi apstākļi. .. Bet, ja tā arī būtu bijis, maz ticams, ka viņš atmodīsies. Šis miegs izsūc lēni, taču izsūc. Acīmredzot viņš lēni, ļoti lēni un neatturami virzās pretī nāvei, vai tā nav?

—    Pamodies viņš laikam būtu gaužām pārsteigts. Šajos divdesmit gados daudz kas ir mainījies. Būtu gluži tāpat kā ar Ripu van Vinklu. [1]

—    Mainījies ir tiešām daudz kas, — Vormings piekrita. — Starp citu, arī es esmu pārvērties. Esmu kļuvis par večuku.

Izbisters liekuļotā izbrīnā iesaucās:

—    Es gan to neteiktu!

—    Man bija četrdesmit trīs gadi, kad viņa baņ­ķieri — atcerieties, jūs telegrāfējāt viņa baņķie­riem — griezās pie manis.

—    Adrese bija čeku grāmatiņā, ko es atradu viņa kabatā, — teica Izbisters.

—           Tātad nav grūti saskaitīt, — nobeidza Vor­mings.