Iestājās klusums. Tad Izbisters lāva vaļu ziņkārei.

—           Bet ja nu viņš guļ vēl gadiem ilgi? — viņš jau­tāja un pēc brīža turpināja: — Tas mums ir jāap­sver. Jūs saprotat, vienā jaukā dienā viņa īpašums var nonākt svešās rokās.

—          Ticiet man, mister Izbister, šis jautājums neliek mierā arī mani. Man nav tādu radu, kam es varētu nodot aizbildnību. Neredzēti ērmota situācija.

—    Tā ir, — sacīja Izbisters.

—           Manuprāt, ir jābūt kādai sabiedriskai iestādei, kādam juridiski nemirstīgam aizbildnim, jo viņš tie­šām var atmosties, kā daži ārsti domā. Es faktiski jau esmu apjautājies vienam otram sabiedriskam darbi­niekam. Bet vairāk nekas nav darīts.

—           Nudien nav slikta doma — nodot aizbildnību kādai sabiedriskai iestādei, teiksim, Britu muzejam vai Karaliskajai medicīnas akadēmijai. Tiesa, izklau­sās mazliet neparasti, bet jau pats gadījums ir ne­parasts.

—    Grūti pierunāt viņus, lai pārņem aizbildnību.

—    Kavē birokrātisms, vai ne?

—    Daļēji.

Viņi apklusa.

—          Tas tomēr ir interesanti, — pirmais ierunājās Izbisters. — Procenti aug un aug.

—           Protams, — teica Vormings. — Kurss aizvien ceļas.

—           Esmu dzirdējis, — saviebies atbildēja Izbisters. — Viņam tas nāk par labu.

—    Ja tikai viņš atmodīsies.

—    Ja tikai viņš atmodīsies, — atkārtoja Izbisters.

—   Bet vai jūs redzat, cik smails viņam izskatās de­guns un kā nolaisti plakstiņi?

Vormings bridi skatījās uz aizmigušo.

—    Diezin vai viņš atmodīsies, — viņš beidzot sa­cīja.

—    Es tomēr netieku gudrs, — sacīja Izbisters,

—   no kā sākās šī letarģija. Viņš gan teica man kaut ko par pārmācīšanos. Es bieži esmu domājis par to.

—    Viņš bija diezgan apdāvināts, bet pārlieku ner­vozs un jūtīgs cilvēks. Viņam bija nepatikšanas ģi­menē, šķiršanās no sievas, un, es domāju, lai aiz­mirstos, viņš pa galvu pa kaklu metās iekšā politikā.