— Es dotu nezin ko, — sacīja Izbisters, — lai dzirdētu, ko viņš teiks, ieraudzīdams visur tik daudz pārmaiņu.
— Es arī, — sacīja Vormings. — Jā, es arī. — Un negaidot, kā vecs cilvēks ar nožēlu piebilda: — Bet man nebūs lemts piedzīvot viņa atmodu.
Vormings stāvēja, domīgi lūkodamies uz vaska figūru.
— Viņš nekad nemodīsies, — Vormings beidzot sacīja nopūzdamies. — Viņš nekad vairs nemodīsies.
3 ATMODA
Vormings tomēr bija kļūdījies. Atmoda tuvojās.
Cik brīnum sarežģīta ir tāda šķietami vienkārša parādība kā apziņa!
Kurš var izsekot tās atdzimšanai, mums rītos mostoties no miega, neskaidrajām sajūtām, kas atdzīvojušās saplūst kopā un savijas, pirmajām neskaidrajām dvēseles kustībām, neapzinātā izaugšanai par apzināto, apzinātā pārtapšanai vārdos vēl neizteiktā domā, līdz beidzot mēs atkal pazīstam paši sevi? Tas, kas notiek ar katru no mums, no rīta mostoties, notika arī ar Grehemu, kad beidzās viņa nāves miegs. Tumsa pamazām izklīda, un viņš neskaidri nojauta, ka guļ kaut kur vārgs, nevarīgs, taču dzīvs.
Pāreja uz esamību, liekas, notiek lēcienveidīgi un iziet dažādas stadijas. Milzu iedomu tēli, kas savā laikā bijuši drausma īstenība, nenoteiktu atmiņu gūzma, spokaini radījumi, neparastas ainas, it kā no citas planētas. Kaut kādas neskaidras atbalsis, īsa saruna, kāds vārds — viņš nezināja, kam tas pieder,— gan vēlāk ienāks prātā, pārsteidzoša, sen aizmirsta vēnu un muskuļu sajūta, smaga, bezcerīga cīņa, nebūtības bezdibeņa priekšā stāvoša cilvēka cīņa. Tad pavērās nemierīgi viļņojošu ainu panorāma . . .