Grehems juta, ka viņa acis ir vaļā un redz kaut ko neparastu.

Tas bija kaut kas balts, kaut kāda mala, varbūt koka ietvars. Mazliet pagriezis galvu, viņš pārlaida acis priekšmeta kontūrām. Tās izzuda kaut kur augšā. Grehems mēģināja aptvert, kur viņš atrodas. Vai tas nozīmētu, ka viņš ir slims? Domas bija melnākas par melnu. Viņš juta nenoteiktas bailes kā cilvēks, kas pamodies pirms rītausmas. Viņam izklausījās, it kā būtu dzirdami neskaidri čuksti un ātri attālinošos solu dipoņa.

Pagrozījis galvu, Grehems saprata, ka ir ārkārtīgi vārgs. Viņš nosprieda, ka gul gultā viesnīcā, kaut gan neatcerējās redzējis tur šo balto ietvaru. Droši vien viņš bija gulējis. Tagad viņam atausa atmiņā, ka viņš bija gribējis gulēt. Arī klints un ūdenskri­tums, pat saruna ar garāmgājēju . . .

Cik ilgi viņš bija nogulējis? Kas tā par skubīgu soļu dipoņu? Un tas uzplūstošais un atplūstošais trok­snis, kas atgādina bangu čaloņu pār oļiem? Viņš iz­stiepa nespēcīgo roku, lai paņemtu pulksteni no krēsla, kur parasti mēdza to nolikt, bet pieskārās gludai, cietai, stiklam līdzīgai virsmai. Tas notika tik negaidīti, ka Grehems bija pagalam pārsteigts. Viņš pagriezās, brīdi pārsteigts skatījās, tad mēģināja uz- slieties sēdus. Tas prasīja milzu piepūli, viņš juta reiboni, vājumu un . . . izbrīnu.

Viņš izberzēja acis. Stāvoklis joprojām palika mīk­lains, taču galva bija pilnīgi skaidra, — acīmredzot miegs bija nācis par labu. Viņš atradās nevis gultā, bet gluži kails gulēja uz ļoti mīksta un atsperīga mat­rača tādā kā stikla silē. Grehems pārsteigts konsta­tēja, ka matracis ir gandrīz caurspīdīgs un zem tā ir spogulis, kurā kā caur miglu saredzams viņa stāvs.