Stiklam līdzīgās vielas zaļganā nokrāsa traucēja tālu redzēt, tomēr Grehems samanīja, ka atrodas lieliskā, plašā telpā ar milzīgu, baltu arku pretī. Pie pašas stikla krātiņa sienas stāvēja mēbeles — ar sudrabainu, it kā zvīņainu galdautu pārklāts galds un daži krēsli, bet uz galda bija daudz ar kaut kādiem ēdieniem pildītu trauku, pudele un divas glāzes. Grehems sajuta, ka ir izsalcis kā suns.
Zālē neviena nebija, un pēc brīža Grehems nošļūca no caurspīdīgā matrača un mēģināja nostāties uz sava nelielā mājokļa tīrās, baltās grīdas. Taču viņš nebija pareizi aprēķinājis savus spēkus un sagrīļojies izstiepa roku, lai atbalstītos pret stikla sienu. Mirkli tā izturēja spiedienu, izliekdamās kā pūslis, tad ar vāja šāviena troksni pārplīsa un . . . izzuda kā pārdurts burbulis. Bezgala pārsteigts, Grehems izstreipuļoja lielajā zālē. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie galda un nogrūda zemē glāzi. Tā noskanēja uz grīdas, tomēr nesaplīsa, un viņš atslīga vienā no atzveltnes krēsliem.
Drusku atguvies, viņš paņēma pudeli, piepildīja uz galda palikušo glāzi un iztukšoja to. Šķidrums izskatījās bezkrāsains, bet ūdens tas nebija. Tas patīkami smaržoja, gāja pie sirds un ātri atjaunoja spēkus. Nolicis glāzi uz galda, Grehems palūkojās apkārt.
Tagad, kad skatienu vairs neaizsedza zaļganais stikls, telpa nebija zaudējusi nekā no saviem apmēriem un lieliskuma. Zem arkas viņš redzēja kāpnes, kas veda tieši uz plašu gaiteni. Abās pusēs gaitenim slējās pulētas kolonas no kaut kāda tumša ultrama- rina krāsas akmens ar baltu dzīslojumu. No turienes nāca soļu troksnis, balsu čala un dobja dūkoņa. Pilnīgi atguvies, Grehems modri klausījās, aizmirsis ēdienu.