Piepeši viņš atjēdzās, ka ir kails, un, skatīdamies pēc kāda apģērba gabala, ieraudzīja uz cita krēsla atzveltnes garu, melnu apmetni. Viņš ietinās tajā un drebēdams atkal apsēdās krēslā.
Viņš joprojām nebija ticis pie skaidrības. Acīmredzot viņš bija gulējis un gulošs pārnests. Bet uz kurieni? Un kas tie bija pai cilvēkiem aiz zilajām kolonām? Boskāsla? Viņš pielēja otru glāzi ar bezkrāsaino šķidrumu un ar baudu izdzēra.
Kas tā bija par ēku? Tās sienas šķita viegliņām šūpojamies gluži kā dzīvas. Viņš apskatīja tīro zāli, kuras skaistās arhitektūras formas nebojāja rotājumi, un viņa uzmanību piesaistīja spilgtas gaismas pildīts apaļš, kupolveida padziļinājums griestos. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja nepārtraukti zibošu ēnu. «Bam! Bam!» — šai svaidīgajai ēnai bija savs īpašs tonis pieklusinātajā skaņu jūklī, kas pildīja gaisu.
Viņš gribēja kādu pasaukt, bet no rīkles izlauzās pavisam nožēlojama skaņa. Tad, piecēlies un kā piedzēries grīļodamies, viņš devās pie arkas. Aizstreipuļojis līdz kāpnēm, viņš paklupa uz sava melnā apmetņa stērbeles, kas vilkās pa zemi, bet noturējās kājās, pieķerdamies pie vienas no zilajām kolonām. Gaitenis veda uz zilu un purpura vestibilu un izbeidzās ar tādu kā treliņotu balkonu, kas bija spoži apgaismots un karājās milzu ēkas iekšienē. Visur rēgojās kolosālas arhitektūras formas. Čala kļuva aizvien saklausāmāka, un Grehems ieraudzīja, ka balkonā ar muguru pret viņu žestikulēdami un aizrautīgi sarunādamies stāv trīs cilvēki, ģērbušies greznos, vaļīgos tērpos, kas priecēja ar savām košajām, saskanīgajām krāsām. Līdz balkonam uzmutuļoja pūļa murdoņa, noplandīja karogs, tad gaisā uzlidoja kāds spilgti krāsots priekšmets — vai nu gaiši zila cepure, vai jaka, aizzibēja garām un nokrita. Kliedza acīmredzot angliski, bieži atkārtojās vārds «atmodīsies». Grehems izdzirdēja kādu iespiedzamies, un trīs cilvēki negaidot iesmējās.