— Ha-ha-ha! — smējās viens no viņiem, rudma- tains vīrs īsā purpura tērpā. — Kad Gulošais modīsies, kad?
Viņš līksmi dzirkstošām acīm paskatījās gaitenī. Piepeši viņš pārvērtās sejā un pamira. Abi pārējie, izdzirdējuši viņu iesaucamies, apsviedās un arī sastinga. Viņu sejas pauda apjukumu, ko nomainīja izbailes.
Te uzreiz Grehema ceļi saļodzījās, pret kolonu atbalstītā roka zaudēja spēku, viņš pastreipuļoja uz priekšu un nokrita knūpus.
4
SACELŠANĀS DUNA
Pēdējais, ko Grehems dzirdēja krītot, bija zvanu dimdoņa. Vēlāk viņš uzzināja, ka gandrīz stundu nogulējis bez samaņas, uz dzīvības un nāves robežas. Atguvies viņš konstatēja, ka ir atpakaļ savā caurspīdīgajā guļasvietā ar karstu kompresi uz krūtīm un uz kakla. Viņš ievēroja, ka melnā lente ir noņemta un roka apsaitēta. Baltais ierāmējums joprojām karājās virs viņa, bet caurspīdīgās, zaļganās vielas vairs nebija. Vīrietis spilgti violetā apģērbā, viens no tiem, kas bija redzēti balkonā, stāvēja Gre- hemam blakus un cieši lūkojās viņam sejā.
No tālienes kā plūdusi plūda zvanu dimdoņa un neskaidras skaņas, un Grehema iztēle zīmēja pilnā rīklē kliedzošu laužu pūli. Piepeši kaut kas asi noskanēja, it kā būtu aizcirstas durvis.
Grehems pacēla galvu.
— Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja. — Kur es atrodos?
Viņš pazina rudmati, kas bija pamanījis viņu pirmais. Kāds apjautājās, ko Grehems teicis, bet viņu strupi aprāva.
Cilvēks violetajā tērpā atbildēja maigā balsī angliski ar vieglu ārzemnieka akcentu, Grehemam vismaz tā izklausījās.
— Jūs esat pilnīgā drošībā. Jūs tikāt atvests šurpu no turienes, kur jūs aizmigāt. Te ir pilnīga drošība. Jūs te kādu laiku gulējāt. Letarģiskajā miegā.