Viņš teica vēl kaut ko, bet Grehems to nedzirdēja. Tad cilvēkam tika pasniegts neliels kauss. Grehems sajuta uz pieres atvēsinošu šalti, tādu kā smaržojošu migliņu, un viņam kļuva labāk. Viņš apmierināts aiz­vēra acis.

—    Vai ir labāk? — apjautājās cilvēks violetajā tērpā, kad Grehems atvēra acis.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs patīkama izskata vī­rietis ar gaišu ķīļbārdiņu un zelta sprādzi pie kakla izgriezuma.

—    Jā, ir, — atbildēja Grehems.

—    Jūs kādu laiku gulējāt. Letarģijā. Jūs saprotat? Letarģijā. Tas var likties dīvaini, bet kā es šeit stāvu — jūs esat ticis cauri sveikā.

Grehems neko neatbildēja, taču šie vārdi viņu no­mierināja. Viņš noskatīja visus trīs apkārtstāvošos

Tie ziņkāri lūkojās viņā. Viņš gan domāja, ka atro­das kaut kur Kornvolā, bet nekas par to neliecināja. Grehems atcerējās, ko savā laikā bija iecerējis, bet nebija paguvis izdarīt Boskāslā. Nokremšļojies viņš jautāja:

—    Vai jūs aizsūtījāt telegrammu manam brālē­nam? E. Vormings, Čenserileinā 27?

Visi trīs cītīgi klausījās, tomēr viņam vajadzēja atkārtot jautājumu.

—    Cik viņam savāda izruna! — nočukstēja rud- matainais.

—    Telegrammu, ser? — acīmredzot pārsteigts, pār­jautāja jaunais cilvēks ar ķīlbārdiņu.

—    Viņš laikam grib teikt, vai ir nosūtīta elektro- gramma, — ieminējās trešais, deviņpadsmit vai div­desmit gadus vecs patīkama izskata jauneklis.

-— Cik es neattapīgs! — apķēries iesaucās bārdai­nais. — Varat būt drošs, ka viss tiks izdarīts, ser, — viņš uzrunāja Grehemu. — Baidos tikai, ka būs pa­grūti nosūtīt. . . telegrammu jūsu brālēnam. Viņa pašreiz nav Londonā. Bet neraizējieties par tādiem sīkumiem. Jūs nogulējāt diezgan ilgi, un pa to laiku ir noticis ne mazums pārmaiņu, ser. (Grehems no­prata, ka šis vārds ir «ser», kaut gan svešais izru­nāja to «sēr».)

—    Ak tā .. . — Grehems noteica un nomierinājās.