Tas viss bija pārmēra dīvaini, bet šie neparasti

ģērbtie cilvēki, bez šaubām, kaut ko slēpa. Viņi bija savādi, un arī telpa bija savāda. Tā laikam bija kāda jauna iestāde. Piepeši viņam radās aizdomas. Vai ti­kai tas nav izstādes paviljons? Gan viņš Vormingam sados par to. Taču tas bija maz ticams. Un izstādē viņu nerādītu kailu.

Pēkšņi Grehemam atausa gaisma. Viņa priekšā it kā tika pavērts aizkars. Viņš noģieda, ka ir gulējis bezgala ilgi: tas bija lasāms pret viņu pavērstajās godbijīgajās sejās. Viņš satraukts palūkojās uz šiem cilvēkiem. Šķita, ka viņi savukārt mēģina kaut ko izlasīt Grehema acīs. Viņš savilka lūpas, lai runātu, taču nespēja neko izteikt. Tajā pašā mirklī radās sa­vāda vēlēšanās neatklāt to svešajiem. Acis nodūris, viņš raudzījās uz savām kailajām kājām. Vēlēšanās runāt bija pazudusi. Grehemu kratīja stipri drebuli.

Viņam iedeva padzerties kaut kādu rožainu šķid­rumu, kas izstaroja zaļganu gaismu un garšoja pēc buljona, un viņš atguva spēkus.

—     Tagad . . . tagad man ir labāk, — Grehems aiz­smakušā balsī teica un izdzirdēja apkārtējo piekrīto­šus čukstus. Tagad viņam viss bija pilnīgi skaidrs. Viņš atkal mēģināja ierunāties, bet arī šoreiz nekas neiznāca.

Ar roku saspiedis kaklu, viņš mēģināja trešo reizi.

—     Cik ilgi? — viņš apspiestā balsī jautāja. — Cik ilgi es nogulēju?

—     Diezgan ilgi, — atteica rudbārdainais, saskatī­damies ar pārējiem.

—    Cik ilgi?

—    Ļoti ilgi.

—    Jā, jā! — Grehems neapmierināts iesaucās.

—  Bet es gribu . .. vai tas nozīmē pāris gadus? Daudz gadu? Kaut kas notika . . . esmu aizmirsis, kas. Es nojaušu . . . Bet jūs . .. — Viņš iešņukstējās. — Ne­slēpiet to man. Cik ilgi.. .

Viņš apklusa, aizspieda ar rokām acis un, nevien­mērīgi elpodams, gaidīja atbildi.

Visi trīs pusbalsī sarunājās.

—    Piecus, sešus? — Grehems vārgā balsī jautāja.