— Jums ir jāiemieg, — Izbisters sacīja pārliecināti, it kā būtu atradis radikālu līdzekli. — Jums katrā ziņā ir jāiemieg.
•— Prāts man ir skaidrāks par skaidru. Savu mūžu tas nav bijis tik skaidrs. Un tomēr es jūtu, ka mani ievilks atvarā. Pavisam drīz . . .
— Tā?
— Vai jūs esat redzējis, kā ierauj atvarā skaidu? Projām no dienas gaismas, šķirties no saules gaismas, no saprāta .. .
— Bet… — Izbisters gribēja iejaukties.
Svešais pavēloši pacēla roku, acis viņam nikni
zvēroja, balss kļuva griezīga.
— Es izdarīšu pašnāvību. Ja ne citur, tad, lūk, tur, melnās aizas dibenā, kur klintis apskalo zaļi viļņi, kur ceļas un krīt baltas čauvas un trīs šaura ūdens josliņa. Tur es katrā ziņā atradīšu . . . miegu.
— Tas nebūtu prātīgi darīts, — iebilda Izbisters, kuru bija pārsteigusi svešā vīrieša histēriskā jūtu izpausme. — Tad jau labāk lietot zāles.
— Tur es katrā ziņā atradīšu miegu, — svešais atkārtoja, nelikdamies zinis par Izbistera vārdiem.
Izbisters paraudzījās uz viņu.
— Ziniet, nav teikts, — viņš ierunājās. — Lulvortā ir tāda pati klints, nebūs mazāka par šo. Reiz no klints virsotnes nokrita meitenīte, un vēl šobaltdien viņa ir sveika un vesela.
— Bet tie klinšu bluķi?
— Var gadīties, ka jums visu nakti jānonīkst ar salauztiem locekļiem, ļaujot ledainajam ūdenim šļāk- ties virsū. Vai tas jums patiktu?
Viņu skatieni sastapās.
— Man žēl sagraut jūsu ilūzijas, — Izbisters turpināja ar sardonisku smīnu, — bet lekt no šīs vai vienalga no kuras klints … es runāju no mākslinieka viedokļa, — viņš iesmējās, — šāds pašnāvības veids nudien ir bezgala diletantisks.