—   Vairāk?

—    Daudz vairāk.

—    Daudz?

—    Daudz.

Grehems raudzījās svešajos vīriešos, un šķita, ka velnēni rausta viņa sejas muskuļus. Viņš gaidīja at­bildi.

—    Daudz gadu, — sacīja vīrs ar rudo bārdu. Grehems ar mokām uzslējās sēdus. Ar izģindušu

roku viņš ātri notrausa asaru.

—    Daudz gadu … — viņš atkārtoja.

Viņš aizvēra un atkal atvēra acis, lai aplūkotu dau­dzas nepazīstamas lietas.

—    Cik ilgi galu galā? — viņš neatlaidās.

—    Esiet gatavs izdzirdēt kaut ko pārsteidzošu.

—    Un tas būtu?

—    Vairāk nekā grosu gadu. Dīvainais vārds viņu pārsteidza.

—    Vairāk nekā . ..

Divi no nepazīstamajiem sāka kaut ko pārspriest. Dažas ašas frāzes, kurās bija vārds «decimāls», pa­slīdēja viņam garām.

—    Cik gadu jūs teicāt? — Grehems jautāja.

—   Cik? Neskatieties taču tā! Atbildiet!

No paklusās sarunās Grehems uztvēra četrus vār­dus — «vairāk nekā divus gadsimtus».

—           Ko? — viņš iekliedzās, pagriezdamies pret jau­nekli, kurš,, pēc viņa domām, bija teicis šos vārdus.

—   Cik ilgi? Kā jūs teicāt? Divus gadsimtus!

—          Jā, — apstiprināja rudbārdainais. — Divsimt gadu.

Grehems atkārtoja šos vārdus. Viņš bija gaidījis pamatīgu skaitli, taču šie divi gadsimti viņu galīgi satrieca.

—           Divsimt gadu! — Grehems izdvesa, it kā viņa priekšā lēni vērtos bezdibenis. — Bet tad taču . ..

Neviens neatbildēja.

—   Jūs .. . jūs teicāt.. .

—          Divsimt gadu. Divus gadsimtus, — atkārtoja rudbārdainais.

Iestājās klusums. Grehems paskatījās viņiem acīs un pārliecinājās, ka viss dzirdētais ir taisnība.

—           Nevar būt! — viņš žēlabaini iesaucās. — Es sapņoju. Letarģija .. . letarģijā nevelkas tik ilgi. Nav tiesa. Jūs ņirgājaties par mani! Sakiet man . . . vēl tikai pirms dažām dienām es gāju gar Kornvolas pie­krasti . ..