Viņa balss aizlūza.
Vīrs ar linu krāsas bārdu bija neziņā.
— Es neesmu sevišķi stiprs vēsturē, — viņš negribīgi teica un paskatījās uz pārējiem.
— Jums taisnība, ser, — sacīja jaunākais. — Bos- kāsla atrodas agrākajā Kornvolas hercogistē, uz dienvidrietumiem no pļavām. Tur vēl tagad stāv māja. Es esmu tur bijis.
— Boskāsla? — Grehems pagriezās pret jaunekli. — Jā, tā bija Boskāsla! Mazā Boskāsla . .. Kaut kur tur es iemigu. Lāgā neatceros. Lāgā neatceros.
Viņš saķēra galvu un nočukstēja:
— Vairāk nekā divsimt gadu!
Grehemam sažņaudzās sirds. Sejai raustoties, viņš sāka ātri bērt vārdus:
— Bet ja tiešām ir pagājuši divsimt gadu, tad visi, kurus esmu pazinis, visi, kurus esmu redzējis vai ar kuriem esmu runājis pirms iemigšanas, ir miruši.
Neviens no trim neatbildēja.
— Arī karaliene un karaliskā ģimene, ministri, garīdzniecība un valdība. Dižciltīgais un vienkāršais,
bagātais un nabagais, visi, visi. .. Vai Anglija vēl pastāv? Tavu laimi! Vai Londona pastāv? Šī taču ir Londona, vai ne? Un jūs esat mani palīgi un sargi? Bet tie? Ko? Arī palīgi un sargi?
Mazliet pacēlies, viņš vērās platām acīm.
— Bet kāpēc es atrodos te? Nē, nerunājiet. Cietiet klusu. Ļaujiet man . . .
Viņš sēdēja klusēdams un berzēja acis. Viņam pasniedza vēl vienu glāzi rožainā šķidruma. Izdzēris to, Grehems jutās možāks un sāka no visas sirds raudāt.
Palūkojies apkārtstāvošo sejās, viņš negribot mazliet muļķīgi iesmējās caur asarām.
— Div-simt ga-du, div-simt ga-du! —'viņš atkārtoja, tad savilka seju histēriskā grimasē un atkal paslēpa rokās.
Pēc brīža Grehems nomierinājās. Bezspēcīgi nokāris rokas, viņš sēdēja gandrīz tajā pašā pozā, kādā viņu bija atradis Izbisters pie Pentargenas klintīm. Viņa uzmanību piesaistīja kāda rešņa valdonīga balss un tuvojošies soļi.