—    Ko jūs darāt? Kāpēc nepaziņojāt man? Jums taču tika piekodināts! Vainīgais atbildēs par to. Šim cilvēkam ir vajadzīgs miers. Vai durvis ir ciet? Vi­sas? Viņam vajadzīgs absolūts miers. Ar viņu ne­drīkst sarunāties. Vai viņam kaut kas ir teikts?

Vīrietis ar rudo bārdu kaut ko paklusi atbildēja, un Grehems, pametis aci pār plecu, ieraudzīja tuvo­jamies pamaza auguma, resnu vīrieti bez bārdas, ar ērgļa degunu, vērša kaklu un masīvu zodu. Biezās, melnās, ieslīpās uzacis, kas uz virsdegunes gandrīz sagāja kopā un nokarājās pār iedubušajām pelēka­jām acīm, piešķīra sejai nejauku, biedējošu izteik­smi. Viņš paglūnēja uz Grehemu un tad pievērsās vīrietim ar linu krāsas bārdu.

—    Pārējie, — viņš aizkaitināts sacīja, — var iet.

—    Iet? — jautāja rudbārdainais.

■— Protams. Bet tā kā durvis tiktu aizvērtas.

Uzmetuši ašu mirkli Grehemam, uzrunātie paklau­sīgi pagriezās un devās nevis uz arku, kā viņš bija gaidījis, bet gan pie pretējās sienas. Biezās sienas sloksne ar plīstošu troksni uzritinājās augšup un at­kal nolaidās aiz abiem aizgājušajiem. Telpā palika Grehems, tikko atnākušais un purpura drānās ģērb­tais cilvēks ar linu krāsas bārdu.

Kādu laiku resnais nelikās ne zinis par Grehemu, bet iztaujāja otru, acīmredzot savu padoto, kā viņi pildījuši savu pienākumu. Viņš runāja skaidri, to­mēr Grehems maz ko saprata no viņa vārdiem. Šķita, ka Grehema atmoda viņu nevis pārsteidz, bet sa­nikno. Varēja matīt, ka viņš ir dziji satraukts.

—          Nemulsiniet viņu, stāstīdami tādas lietas, — viņš vairākas reizes atkārtoja. — Nemulsiniet viņu.

Saņēmis atbildes uz visiem saviem jautājumiem, viņš strauji apgriezās un ziņkāri paskatījās uz pamo­dušos gulētāju.

—    Jūs esat pārsteigts? — viņš jautāja.

—    loti.

—    Visa apkārtējā pasaule jums liekas savāda?