— Lai cik savāda būtu pasaule, man laikam būs jādzīvo tajā.
— Jādomā gan.
— Bet vai jūs vispirms neiedotu man ko uzvilkt mugurā?
— Tas … — resnais iesāka un aprāvās, bet vīrietis ar linu krāsas bārdu, notvēris viņa skatienu, aizgāja. — Tūlīt jums atnesīs drēbes.
— Vai tiešām es esmu nogulējis divsimt. . .? — jautāja Grehems.
— Viņi jums to pateica, vai ne? Divsimt trīs gadus, tā būs precīzāk.
Uzrāvis uzacis un sakodis zobus, Grehems samierinājās ar neapstrīdamo faktu. Brīdi viņš sēdēja klusēdams, tad jautāja:
— Vai te tuvumā ir dzirnavas vai dinamo? — Nenogaidījis atbildi, viņš piemetināja: — Viss, jādomā, ir šausmīgi izmainījies? Kas tur kliedz?
— Nieki, — nepacietīgi attrauca resnais. — Tā ir tauta. Vēlāk jūs droši vien visu uzzināsiet. Tā ir, kā jūs sakāt, — viss ir izmainījies. — Viņš runāja aprauti, piere viņam bija savilkta, un radās iespaids, ka viņš mēģina atrast izeju. — Pirmām kārtām jāsadabū jums drēbes. Labāk pagaidīt tepat. Neviens nedrīkst tuvoties jums. Jums ir jānoskujas.
Grehems paberzēja zodu.
Vīrs ar linu krāsas bārdu bija atpakaļ; negaidot pagriezis galvu, brīdi ieklausījās, tad saskatījās ar vecāko un caur arku izsteidzās uz balkona. Troksnis un kliedzieni pieņēmās spēkā. Resnais arī ausījās. Pēkšņi viņš pie sevis nolamājās un uzmeta Grehe- raara nelaipnu skatienu. Balsis kāpa no apakšas kā paisuma viļņi, te uzbangodamas, te pieklusdamas. Reizumis bija dzirdams sitienu troksnis un griezīgi kliedzieni, pēc tam tādi kā lūstošu spieķu brīkšķi. Grehems sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu šajā haosā atsevišķas skaņas.
Tad viņš saklausīja kādu frāzi, kas .tika atkārtota bez sava gala. Sākumā viņš neticēja savām ausīm. Bet tad šaubas izgaisa.
— Rādiet mums Gulošo! Rādiet mums Gulošo!
Resnais aizdrāzās līdz arkai.