—    Nolādēts! — viņš iebrēcās. — Kā viņi zina? Viņi zina? Varbūt viņi tikai min?

Kāds laikam atbildēja.

—    Es nevaru iziet, — resnais sacīja. — Man jā­pieskata viņš. Uzsauciet viņiem kaut ko no balkona.

Atbildi nevarēja sadzirdēt.

—  Sakiet, ka viņš nav atmodies. Vienalga ko! To es atstāju jūsu ziņā. — Viņš steigšus atgriezās pie Grehema. — Tūlīt jums būs ko vilkt mugurā. Jūs nedrīkstat palikt te . .. tas nav iespējams . . .

Viņš aizskrēja, neatbildēdams uz Grehema jautā­jumiem. Drīz viņš bija atpakaļ.

—   Es nevaru jums izskaidrot, kas patlaban notiek. Tas ir pārāk sarežģīti. Pēc pāris minūtēm jūsu ap­ģērbs būs gatavs. Jā, pēc pāris minūtēm. Un tad es varēšu aizvest jūs no šejienes. Mūsu uztraukumi būs galā.

—    Bet šis troksnis . .. Viņi kliedz . . .

—    Par Gulošo. Tas ir par jums. Viņi ir jukuši. Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Es galīgi nekā nesaprotu!

Attālo neatšķiramo trokšņu jucekli pāršķēla grie­zīga zvana skaņa. Resnvēderainais pieskrēja pie kāda aparāta zāles stūrī. Brīdi viņš klausījās, skatī­damies stikla bumbā, piekrītoši pamāja ar galvu un izrunāja dažus vārdus; tad resnais apstājās pie sie­nas, kurai cauri nesen bija izgājuši tie divi. Siena atkal uzrotījās kā priekškars, taču viņš vēl vilcinā­jās.

Grehems pacēla roku un bija pārsteigts, cik stipra tā kļuvusi. Viņš nolaida pār guļasvietas malu vienu kāju, pēc tam otru. Galva vairs nereiba. Viņš gandrīz neticēja, ka ir tik ātri atveseļojies. Viņš apsēdās un ņēmās taustīt locekļus.

No balkona ienāca vīrietis ar linu krāsas bārdu. Tajā pašā brīdī resnā priekšā apstājās lifts un no tā

izkāpa tumši zaļās, šaurās drēbēs ģērbies kalsns cil­vēks ar sirmu bārdu. Rokā viņam bija sainis.

—   Lūk, drēbnieks ir klāt, — sacīja resnais, norādī­dams uz ienākušo. — Jums nekad vairs nebūs jā­valkā šis melnais apmetnis. Es nesaprotu, kā tas te gadījies. Bet nedrīkst zaudēt laiku. Nekavējieties! — viņš uzrunāja drēbnieku.