Sirmgalvis paklanījās un, pienācis tuvāk, apsēdās Grehemam blakus uz gultas malas. Viņa kustības bija rāmas, bet acīs spridzēja ziņkāre.

—    Kā redzēsiet, mode ir mainījusies, ser, — viņš sāka un pašķielēja uz resnā pusi.

Tad viņš veicīgi attaisīja saini, un viņam klēpī pa­rādījās spilgti audumi.

—    Jūs, ser, būtībā dzīvojāt cilindra laikmetā, Vik­torijas laikmetā, kam piemita tendence uz pusapa- ļām platmalēm. Visur pareizas līknes. Turpretī ta­gad . - .

Viņš izvilka nelielu aparatiņu, kas atgadinaja ka­batas pulksteni, piespieda pogu, un uz ciparnīcas parādījās mazs balti ģērbts cilvēciņš, kas kustējās arī uz ekrāna. Drēbnieks paņēma zilganbalta atlasa paraugu.

—   Manuprāt, jums būtu piemērots šis, — viņš uzrunāja Grehemu.

Resnais pienāca un apstājās līdzās Grehemam.

—    Mums ir ļoti maz laika, — viņš sacīja.

—    Paļaujieties uz mani, — atbildēja drēbnieks. — Mana mašīna drīz būs klāt. Ko jūs teiksiet?

—   Kas tas ir? — jautāja deviņpadsmitā gadsimta cilvēks.

—   Jūsu dienās klientam rādīja modes žurnālus, — paskaidroja drēbnieks, bet tagad ir citādi. Paskatie­ties. — Mazā figūriņa atkārtoja savas kustības, taču

šoreiz citā uzvalkā. — Vai arī šis. — Un uz ciparnī­cas parādījās cita maza figūriņa daudz krāsainākā tērpā. Drēbnieks rīkojās ļoti veicīgi un pāris reizes pameta acis uz lifta pusi.

Lifts atkal nodūca, un no tā izkāpa gaiši zilā rupja auduma uzvalkā ģērbies mazasinīgs zēns ar īsi apgrieztiem matiem un ķīnieša vaibstiem; viņš bez trokšņa iestūma sarežģītu mašīnu uz ritentiņiem. Drēbnieks bez vilcināšanās nolika kinetoskopu, pa­lūdza Grehemu nostāties mašīnas priekšā un nodeva kaut kādus rīkojumus īsi apcirptajam zēnam, kas atbildot veidoja ar rīkles skaņām Grehemam nesapro­tamus vārdus. Kamēr zēns kaktā kaut ko murmināja, drēbnieks vilka ārā no aparāta rokturus ar nelieliem diskiem galā, vilka un tuvināja Grehema ķerme­nim — plecam, elkonim, kaklam un tā tālāk, līdz bei­dzot viss ķermenis un locekļi bija noklāti ar šiem diskiem.