Tajā laikā Grehemam aiz muguras zālē ar liftu uzbrauca vēl vairāki cilvēki. Drēbnieks iedarbināja mehānismu, un tā daļas ar klusu, ritmisku troksni sakustējās; pēc tam viņš nospieda sviras un atbrīvoja Grehemu. Drēbnieks atkal aplika viņam apmetni, bet vīrietis ar linu krāsas bārdu pasniedza glāzi ar atspirdzinošu šķidrumu. Pāri glāzes malai Grehems redzēja, ka viens no nupat atnākušajiem vēro viņu sevišķi cieši.
Resnais, kas visu laiku bija satraukti staigājis pa zāli, pagriezās un caur arku devās uz balkonu, no kurienes vēl aizvien joņiem nāca dobja dunoņa. īsi apcirptais zēns iedeva drēbniekam gaiši zila atlasa gabalu, un abi ņēmās nostiprināt to mašīnā apmēram tā, kā deviņpadsmitajā gadsimtā iespiedmašīnās nostiprināja papīra ruļļus, Tad viņi klusi iestūma
mašīnu telpas attālākajā stūrī, kur pie sienas karājās pīts vads. Viņš kaut ko savienoja, un mašīna sāka darboties.
— Ko viņi dara? — jautāja Grehems, ar tukšo glāzi norādīdams uz rosīgajiem cilvēkiem un pūlēdamies nelikties zinis par jaunekļa caururbjošo skatienu. — Vai šo mehānismu darbina kāda enerģija?
— Jā, — atbildēja vīrs ar linu krāsas bārdu.
— Kas ir šis cilvēks? — Grehems jautāja, norādīdams uz arkas pusi.
Purpura drānās ģērbtais cilvēks apjucis paplūkāja savu mazo bārdiņu un klusi sacīja:
— Tas ir Hovards, jūsu galvenais aizbildnis. Redziet, ser, to grūti paskaidrot. Padome iecel aizbildni un viņa palīgus. Lai ļaudis nomierinātos, parasti šajā zālē ielaiž publiku. Pirmo reizi mēs esam aizslēguši durvis. Bet, starp citu, lai viņš pats paskaidro jums to.
— Cik savādi! — teica Grehems. — Aizbildnis? Padome?
Tad, pagriezis muguru pret nupat atnākušo, viņš pusbalsī jautāja: