—    Man jānoskujas, — viņš sacīja, pētīdams sevi spogulī.

—    Tūlīt, — atteica Hovards.

Jaunais cilvēks novērsa caururbjošo skatienu. Viņš aizvēra un atkal atvēra acis un, izstiepis sausnējo roku, tuvojās Grehemam. Apstājies viņš gausi novē- cināja roku un aplaida acis apkārt.

—    Krēslu! — Hovards uzsauca, un vīrietis ar linu krāsas bārdu vienā acumirklī pasniedza Grehemam krēslu.

—    Sēdieties, lūdzu, — sacīja Hovards.

Grehems vilcinājās, pamanījis dīvainā jaunekļa

rokā pazibam bārdas nazi.

—    Vai jūs nesaprotat, ser? — pieklājīgi apjautā­jās vīrietis ar linu krāsas bārdu. — Viņš apgriezīs jums matus.

—    Ak tā! — atviegloti iesaucās Grehems. — Bet jūs taču nosaucāt viņu par .. .

—    Par kapillotomistu. Pareizi! Tas ir viens 110 la­bākajiem māksliniekiem pasaulē.

Grehems mudīgi apsēdās. Vīrietis ar linu krāsas bārdu aizgāja. Kapillotomists pienāca klāt, apskatīja Grehema ausis, pataustīja pakausi, aplūkoja viņu no visām pusēm. Hovardam jau sāka zust pacietība. Tad, naski darbodamies ar saviem rīkiem, kapillotomists viens divi noskuva Grehemam bārdu, apcirpa ūsas un apgrieza matus. Visu to viņš darīja, nerunādams ne vārda, aizrautīgi kā iedvesmas pārņemts dzej­nieks. Kad viņš bija beidzis, Grehemam iedeva kurpes,

Piepeši skaļa balss — šķita, ka no aparāta telpas stūrī, — uzkliedza:

—    Ātrāk, ātrāk! Visa pilsēta jau zina. Neviens vairs nestrādā. Neviens vairs nestrādā. Nav ko ka­vēties, nāciet!

—    Šie vārdi sabiedēja Hovardu. Grehems noprata, ka viņš ir neziņā, ko lai iesāk. Beidzot viņš devās uz stūri, kur atradās aparāts un stikla bumba. Pa to laiku no balkona puses plūstošā apslāpētā dunoņa pieņēmās spēkā un, te tuvodamās, te attālinādamās, grandīja kā pērkons. Grehems vairs nevarēja izturēt. Viņš pameta skatienu uz resno un ļāvās iekšējam dzenulim. Pāris lēcienos viņš bija lejā pa kāpnēm, ārā gaitenī un pēc brīža jau uz balkona, kur nesen bija stāvējuši trīs svešie.