— Bet kas cits man atliek? — aizkaitināts iekliedzās nelaimīgais. — Kas? Prātu var zaudēt, kad tu nevienu nakti. ..
■— Vai ceļu gar piekrasti jūs mērojat viens?
— Jā.
— Jūs esat rīkojies diezgan aušīgi. Piedodiet, ka es tā saku. Viens! Jūs pats atzināt, ka fiziskā piepūle nav nekāds līdzeklis pret garīgo piepūli. Kas jums ieteica šo līdzekli? Pastaiga nav nekāds joks. Augu dienu cepina saule, svelme, nogurums, vientulība . Vakarā jūs, jādomā, liekaties gultā un par katru cenu mēģināt iemigt, vai ne?
Izbisters apklusa un caururbjoši paskatījās uz cietēju.
— Palūkojieties uz šīm klintīm! — sēdošais vīrietis pēkšņi iesaucās. — Palūkojieties uz jūru, kas mirguļo un viļņojas te kopš mūžseniem laikiem! Vai redzat baltās putas, kas saplok varenās klints pie- kājē? Un zilo velvi, no kuras augstumiem žilbinošā saule dāsni lej savu gaismu? Tā ir jūsu pasaule! Jums tā patīk, jūs tajā jūtaties kā dieva ausī. Šī pasaule silda, uztur un priecē jūs. Bet man . ..
Viņš pagrieza galvu, un Izbisters ieraudzīja līķa bālu seju ar asinīm pieplūdušām acīm un bezkrāsainām lūpām. Viņš gandrīz čukstēja:
— Šī pasaule ir manas nelaimes iemiesojums. Visa pasaule … ir manas nelaimes iemiesojums.
Izbisters skatījās te uz saules apspīdētajām pirmatnīgajām klintīm, te bezcerības pārņemtā cilvēka sejā. Kādu brīdi viņš nebilda ne vārda.
— Mēģiniet naktī iemigt, — viņš sacīja, — un jūsu izmisums pagaisīs kā nebijis. Pieminiet manus vārdus.
Tagad Izbisters bija pārliecināts, ka tā ir liktenīga sastapšanās. Vēl pirms pusstundas viņš bija juties ārkārtīgi vientuļš. Turpretī tagad viņam bija veicams grūts un cēls uzdevums. Izbisters saprata to uzreiz. Vispirms šai nelaimīgajai būtnei bija vajadzīga sabiedrība. Izbisters atlaidās uz sūnainas klints malas blakus nekustīgi sēdošajam svešiniekam un kā vien prazdams mēģināja viņu izklaidēt, bet klausītājs bija iegrimis apātijā. Viņš drūmi raudzījās uz jūru un atbildēja tikai uz Izbistera tiešiem jautājumiem un arī ne uz visiem. Taču svešais neiebilda pret šo laipno iejaukšanos viņa izmisumā.