Šķita, ka viņš ir pat pateicīgs, un, kad pēc īsa brīža Izbisters, matīdams, ka bez atbildes viņa runa draud apsīkt, ieminējās, vai viņi nevarētu kāpt lejā no kraujas un kopā atgriezties Boskāslā, lai pamielotu acis ar Blekapitu, svešais labprāt piekrita. Ejot viņš sāka sarunāties pats ar sevi un piepeši pagrieza bālo seju pret ceļa biedru.
— Ar ko tas beigsies? — viņš jautāja, pavēzē- dams roku. — Viss griežas, griežas, griežas. Viss griežas un griežas, griežas un griežas vienā laidā.
Viņš apstājās, vilkdams ar roku gaisā apļus.
— Viss būs labi, draudziņ, — Izbisters atteica veca paziņas tonī. — Esiet bez bažām. Ticiet man.
Vīrietis nolaida roku. Viņi kāpa augstāk gar kraujas malu, dodamies uz zemesragu aiz Penellijas, un bezmiega mocītais bez mitas žestikulēja un izmeta atsevišķas frāzes, kas bija radušās nemiera uzvandītajās smadzenēs. Nonākuši līdz ragam, viņi apstājās tajā vietā, kur paveras skats uz drūmo, noslēpumaino Blekapitu, Un svešinieks apsēdās atvilkt elpu. Tiklīdz taciņa kļuva platāka, viņi sāka soļot blakus un Izbisters atjaunoja sarunu. Viņš tikko bija sācis stāstīt par grūtībām, kādas jāpārvar sliktā laikā, būvējot Boskāslas ostu, kad ceļa biedrs negaidot pārtrauca viņu.
— Man kaut kas nav kārtībā ar galvu, — svešinieks teica. — Vairs nav tā, kā bija. Es jūtu tādu kā spiedienu, kā smagumu. Nē, tā nav miegainība. Tas ir kaut kas līdzīgs ēnai, melnai ēnai, kas pēkšņi un ātri uzkrīt kaut kam dzīvam, darbīgam. Domu jūklis — atvars, kas atvars. Tas nav izstāstāms. Es tikko spēju koncentrēties un runāt ar jums par to.
Viņš kā paguris apstājās.
— Neraizējieties, draudziņ, — mierināja Izbisters. — Man šķiet, ka es jūs saprotu. Vismaz nav nekādas vajadzības stāstīt par to.