Bezmiega mocītais ņēmās berzēt acis. Izbisters mēģināja atsākt sarunu, tad viņam iešāvās prātā kāda doma.
— Nāciet man līdzi, — viņš teica, — pasēdēsim, uzsmēķēsim. Es parādīšu jums savas Blekapitas skices. Gribat?
Svešinieks paklausīgi piecēlās un sekoja. Viņa kustības bija gausas un nedrošas, un Izbisters dzirdēja, ka ceļa biedrs, kāpjot lejā, vairākas reizes paklūp.
— Nāciet iekšā, — aicinā-ja Izbisters, — un nobaudiet pāris cigaretes un dievišķo alkohola indi. Vai jūs lietojat alkoholu?
Pie dārza vārtiņiem svešais saminstinājās. Šķita, ka viņš nav drošs, vai rīkojas pareizi.
— Es nedzeru, — viņš lēni atteica, iedams pa dārza celiņu, un pēc brīža piemetināja: — Es neko nedzeru. Viss griežas, griežas kā ritenī…
Uz sliekšņa viņš atkal paklupa un iegāja istabā, it kā neko neredzētu.
Tad viņš smagi atkrita vienkāršā krēslā. Atspiedis galvu rokās, viņš noliecās uz priekšu un sastinga. No krūtīm viņam izlauzās apslāpēta nopūta.
Izbisters rosījās pa istabu nervozi, kā maz pieredzējis namatēvs, izmezdams pa frāzei, kas gandrīz neprasīja atbildes. Viņš paņēma mapi, nolika to uz galda un palūkojās kamīna pulkstenī.
— Cerams, ka neatteiksieties paēst kopā ar mani vakariņas, — Izbisters sacīja, turēdams rokā neaizdedzinātu cigareti un domādams, ka viņa viesis cieš no pārmērīgas narkotisko vielu lietošanas. — Varu piedāvāt tikai aukstu jēra gaļu, taču tā ir vienkārši lieliska. Velsas gaumē. Jā, un vēl, man šķiet, augļu pīrāgu.
Brīdi nogaidījis, viņš atkārtoja uzaicinājumu.
Viesis neatbildēja. Izbisters apstājās ar sērkociņu rokā un uzlūkoja svešo.
Klusums ieilga. Sērkociņš nokrita zemē, un neaizdedzinātā cigarete tika nolikta uz galda. Šķita, ka svešais ir aizmidzis. Izbisters paņēma mapi, atvēra to, nolika uz galda un, nezinādams, ko iesākt, šaubīdamies nočukstēja: