—    Varbūt.. .

Viņš palūkojās vispirms uz durvīm, pēc tam uz krēslā sēdošo viesi. Tad Izbisters, atskatīdamies uz svešinieku, uz pirkstgaliem izzagās no istabas.

Viņš klusiņām aizvēra durvis. Ārdurvis palika vaļā, un viņš izgāja dārzā un palika stāvam pie kur­pīšu krūma. No šīs vietas pa atvērto logu varēja redzēt svešinieku, kas aizvien vēl sēdēja, atspiedis galvu rokās. Viņš nebija pakustējies.

Pa ceļu ejošie bērni apstājās un ziņkāri raudzījās uz mākslinieku. Kāds jūrnieks pasveicināja viņu. Izbisters nosprieda, ka viņa gaidošā poza laikam izliekas neparasta. Smēķējot viņš varbūt izskatīsies dabiskāk. Viņš izņēma no kabatas pīpi un tabak- maku un sāka lēnām stampāt pīpē tabaku.

— Savādi, — viņš nočukstēja mazliet neapmieri­nāts. — Katrā ziņā jāļauj viņam izgulēties.

Viņš sparīgi uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja tuvojamies dzīvokļa saimnieci, kas ar aizdedzinātu lampu nāca ārā no virtuves. Izbisters pagriezās un, pametis saimniecei ar pīpi, apstādināja viņu uz viesistabas sliekšņa. Viņš mēģināja čukstus paskaidrot, kas notiek, jo sieviete nezināja, ka pie viņa kāds atnācis. īsti neno­ticējusi viņam, saimniece ar visu savu lampu iegāja atpakaļ, bet Izbisters, pietvīcis un juzdamies drusku neērti, paslēpās aiz verandas stūra.

Kad pīpe jau sen bija izdzisusi un visapkārt sāka laidelēties sikspārņi, ziņkāre beidzot guva virsroku un viņš ielavījās atpakaļ tumšajā viesistabā. Atvēris durvis, viņš apstājās. Svešinieks sēdēja kā sēdējis, viņa stāvs iezīmējās pret logu. Vakars bija kluss, tikai no tālienes, no mazajiem kuģīšiem, kas pārva­dāja šīferi, atlidoja matrožu dziesma. Uz tumšā pa­kalnu fona taisni un nekustīgi slējās kurpīšu un del- fīniju pīķi. Piepeši Izbisters satrūkās, noliecās pār galdu un ieklausījās. Nelāgās aizdomas izvērtās pār­liecībā. Pārsteigumu nomainīja bailes.