Krēslā sēdošais cilvēks neelpoja!
Izbisters lēni un klusi apgāja apkārt galdam, divas reizes apstādamies un ieklausīdamies. Beidzot viņš uzlika roku uz krēsla atzveltnes un noliecās, tā ka viņu galvas gandrīz saskārās.
Tad Izbisters noliecās vēl zemāk, lai ielūkotos apmeklētājam sejā. Viņš nodrebēja un iekliedzās. Acu vietā viņš ieraudzīja tikai baltumus.
Viņš ielūkojās vēlreiz un redzēja, ka acis ir vaļā, bet zīlītes paslēpušās zem plakstiņiem. Izbisters nobijās. Viņš sagrāba svešinieku aiz pleca un sapurināja.
— Vai jus guļat? — viņš skaļi uzsauca. — Vai-jus guļat?
Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka cilvēks ir miris. Izbisters sarosījās, sāka šaudīties pa istabu, uzgrūdās galdam un piezvanīja.
— Nesiet, lūdzu, ātrāk lampu! — viņš sauca gaitenī. — Ar manu draugu nav labi.
Viņš atgriezās pie nekustīgi sēdošā svešinieka, vēlreiz saņēma to aiz pleca, sapurināja un uzrunāja. Saimniecei ienākot ar lampu, istabu piepildīja dzeltenīga gaisma. Izbistera seja bija bāla, kad viņš pagriezās pret sievieti.
— Jāsameklē ārsts, — viņš sacīja. — Tā ir vai nu nāve, vai lēkme. Vai ciemā ir ārsts? Kur es varu atrast ārstu?
2
LETARĢIJA
Kataleptiskā stinguma stāvoklis, kas bija pārņēmis svešo, turpinājās diezgan ilgi, tad viņa ķermenis kļuva ļengans kā bezrūpīgi gulošam cilvēkam. Viņa acis izdevās aizvērt.
No viesnīcas aizmigušo nogādāja Boskāslas slimnīcā, bet no slimnīcas pēc pāris nedēļām — Londonā. Taču viņu nekādi neizdevās atmodināt. Beidzot nolēma likt viņu mierā. Kādēļ, tas tiks paskaidrots vēlāk. Ilgu laiku nepazīstamais gulēja šajā dīvainajā stāvoklī inerts un nekustīgs, ne dzīvs, ne miris, it kā sastindzis uz robežas starp nebūtību un esamību. Viņu skāva akla tumsa, kurā neuzzibsnīja ne sīkākais domas vai sajūtas stariņš, miegs bez sapņiem, visu aptverošs miers. Viņa domu virpulis bija izzudis pēkšņā klusuma uzplūdā. Kur atradās šis cilvēks? Kur vispār atrodas cilvēks, kad to savā varā paņēmusi ne jutība?