„…Es uz jums, madame, raugos kā uz vienu no spilgtākajiem šīs patiesības apliecinātājiem. Cik daudz ģimeņu nedzīvo vienīgi no tā, ka jūs tik labprāt atbalstat mākslu! Tiklīdz vairs neinteresētos par gleznām, gravīrām un pārējiem visdažādāko veidu mākslas darbiem, tūdaļ Parīzē būtu vismaz divdesmit tūkstoši izputinātu cilvēku, A.is būtu spiesti meklēt sev nodarbošānos viņpus robežas."

Man likās, ka Melonam šinī ziņā ir taisnība, un es domāju, ka ja mēs, dižciltīgie, pietiekami neinteresēsimies par māksliniekiem un neierādīsim viņiem sabiedrībā viņu cieņai atbilstošu vietu, tad kādā dienā viņiem var ienākt prātā to sev pašiem sagādāt, bet šāds rezultāts mums būtu jau mazliet nepatīkams.

Bet nu atgriezīsimies pie monsieur Voltēra. Viņš man bija veltījis dzejoļus, izlasījis dažas rindas no Melona brošūras, tad ar lielu atjautu un asprātīgi pieskāries mūsu laikam, no kura es daudz ko nesaprotu — varbūt tāpēc, ka esmu veca. Nebija šaubu, ka viņš man pastāstīja par tagadni tikai tādēļ, lai es tad pastāstītu par bijušajiem laikiem, kad, pēc manām domām, viss bija labāk. Varbūt tāpēc, ka toreiz es pati biju jauna.