Es izpildīju viņa vēlēšanos un uzsāku ceļojumu atpakaļ uz manas jaunības ziedošajiem dārziem.

Viņš klausījās ļoti uzmanīgi.

—    Tas notika, — es iesāku, — tanī laikā,, kad Savojas hercogs kā impērijas sabiedrotais karoja ar Franciju.

Ludviķa XIV karapulki bija sagrābuši savās rokās Pjemontu un Delafejāds bija aplencis Turīnu. Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs še komandēja kādu armijas vienību.

Un, lūk, šis princis jau pirmajās dienās aizsūtīja savu pilnvaroto virsnieku uzzināt, kur atrodas Savojas hercoga miteklis, lai to nejauši neapšaudītu. Vēl vairāk, viņš piedāvāja princesēm un karaliskās augstības bērniem brīvu ceļu, kurp vien tiem labpatiktu doties. Šādu augstsirdību karalis bija sev atļāvis, lai ar to izpatiktu Burgundijas hercogienei un tomēr nekaitētu savām politiskajām interesēm un ieroču slavai.

Hercogs pieņēma pilnvaroto.

—   Monsieur, — viņš teica, — sakiet Orleānas hercogam un Delafejādam, ka es pienācīgi protu novērtēt jūsu kunga un karaļa rīcību. Bet no visa tā es nekā nepieņemu. Mans miteklis ir visur tur, kur pilsētas aizsardzība prasa manu klātbūtni. Bez tam es nevaru piekrist, ka mani taupītu, kad maniem pavalstniekiem jāpārcieš tik daudz grūtību. Kas attiecas uz manu māti, laulāto draudzeni un bērniem, tai dienā, kad man labpatiks atļaut viņiem aiziet, tie aizies, neprasīdami nevienu citu, kā tikai vienīgi manu atbalstu. Vēl es jūs lūdzu, monsieur, aiznest ģenerālim manu pateicību.