Virsnieks godcienigi palocījās.

—   Tagad dosimies baznīcā pateikties Dievam par aplenkšanas izbeigšanu pie Barsclonas un tad mums būs mazas svinības, kurās arī jūs lūdzam piedalīties. Jūs varēsit tad teikt, ka Turīnas galms zem franču uguns nav mazāk krāšņs kā savā parastajā mirdzumā. Jums tiks arī parādīts, ka šīs zemes dāmas var sacensties ar pasaules skaistākajām sievietēm, un es ceru, ka jūs to apliecināsit tiklab mūsu draugu, kā arī ienaidnieku priekšā.

Pilvarotais iegaumēja šo lepno atbildi un nogādāja to Orleānas hercogam, kas man Turīnā teikto atstāstīja. Virsnieks piedalījās svētkos un ar frančiem piemītošo veiklību piemēroties jebkuriem apstākļiem nospēlēja jautru viesi. Dāmas sacentās visgraciozākās manierēs un veltīja tam visapburošākos smaidus. Visas pret viņu izturējās kā pret kavalieri un bija ieņēmušas prātā, ka tam jāaiznes sev līdzi viņu daiļuma vieglā smarža, lai visas franču sievietes kļūtu greizsirdīgas, bet visi vīrieši viņās iemīlētos.

Neapšaubāms ir tas, kas šis gadījums sagādāja kādu romantisku dēku Orleānas hercogam, kas man pats par to pastāstīja, neliegdams stāstīt tālāk. Nabaga princim, kā tas visiem zināms, šādu dēku bija vai cik, bet neviena no tām nebija tik jauka un valdzinoša.

Viņam bija radusies sirsnīga vēlēšanās apciemot savu māsu princesi, ko tas ļoti mīlēja.