Ļaudis gan melsa, ka tā bijusi viņa mīļākā, pirms šo lomu pierakstīja viņa meitām, kaut gan viens, tā arī otrs ir maz ticams. Nekad par nevienu princi netiek tik daudz melots, kā par pavaldoni, tomēr viņam bija pietiekami daudz netikumu, lai viņam pierakstītu arī šos.

Tanī laikā viņš vēl bija skaists, romantiku alkstošs princis, jauns, kaut gan jau samaitāts, ļoti mācīts un asprātīgs, krietns, labsirdīgs, ar vārdu sakot, īsts Indriķa IV pēcnācējs, kuram tas arī savā izskatā līdzinājās un ar šo salīdzinājumu viņam vislabāk varēja paglaimot.

Viņš lūdza savam svainim atļauju, lai apciemotu princesi Marionu, pie kam deva goda vārdu, ka neredzēšot nekā vairāk, cik tas būs atļauts, un ka tam nebūšot nekādu līdzzinātāju, turklāt viņš bija apņēmies pārģērbties tā, lai neviens viņu nepazītu.

Hercogs, labi pazīdams mūsu ieslavētā dēkaiņa lojalitāti, atsūtīja viņam caurlaidi, piebilzdams, ka viņš cerot: princis to varēšot ne vienu reizi vien izmantot. Tanī pašā vakarā hercogs pārģērbās par bandito, kādu daudz bija abos karapulkos, tad pilnīgi viens devās pie vārtiem un, uzrādīdams savu caurlaides zīmi, lūdza parādīt viņam ceļu uz pili.

Tā kā viņu gaidīja tikai nākamajā dienā, tad arī nebija dots nekāds rīkojums viņu saņemt. Radās jautājums, kā un tik vēlā stundā, turklāt nemodinot nekādas aizdomas, šādā tērpā iekļūt pie hercogienes?