Paļaudamies vienīgi uz gadījumu, princis iegriezās hercoga pils dārzos, kas vēl nebija slēgti: pa daļai karstā laika dēļ, pa daļai arī tāpēc, ka Viktors Amede tajos bija atļāvis apmesties visiem tiem, kuru mītnes bija visvairāk apdraudētas. Tāpēc arī tur atradās diezgan daudz ļaužu.

Neviena neievērots viņš iegāja dārzā un nu staigāja, pētīdams sejas, lai atrastu kādu, kurai tas varētu uzticēties un izteikt savu vajadzību.

Pavaldonis vienmēr mīlēja dēkas un it īpaši tādas, kas nelīdzinājās cita citai. Viņam bija ļoti amizanti tā klaiņot starp šiem ļaudīm, kas to nepazina un tāpēc nicīgi novērsās. Kādu iespaidu būtu atstājis viņa vārds uz šo pūli, to tiešām grūti iedomāties. Varbūt viņš būtu kritis tam par upuri, līdz ar viņu arī hercogiene, un neaprobežotā uzticība, ar kādu šie ļaudis

turas pie sava valdnieka, noteikti būtu tikusi satricināta. Tāpēc arī Savojas hercogam bija par ko uztraukties, lai nepieļautu kādu varbūtēju pārsteidzību.

Vērodams daiļās meičas, ar kurām hercogam ļoti gribējās uzsākt sarunas, viņš izvēlējās divas ne visai labi ģērbtas, bet ļoti patīkamas, kuras čalodamas gāja savu ceļu. Klausīdamies viņu pļāpāšanā, princis tām sekoja, nevis lai gūtu kādus norādījumus par to, ko viņš meklēja, bet vienkārši, lai kaut ko uzzinātu par viņām pašām.