Viņš panāca kā vienu, tā arī otru, un labā dievība — gadījums, šoreiz tam bija lieliski pakalpojis. Izrādījās, ka abas meičas bija no hercogienes svītas, viņas piederēja pie iekšējo apartamentu štata, un sevišķi viena no tām, kas bija glītāka, likās baudīja savas augstās kundzes labvēlību.
Viņas atstāstīja viena otrai simtiem anekdošu no galma dzīves un, neskatoties uz vispārējo drūmo noskaņojumu, smējās pilnā kaklā; galvenokārt viņu saruna grozījās ap karaļa favorīti Sensebastjanu, un abas uzticīgas kalpotājas liekas vairāk interesējās par savas kundzes labklājību nekā pati favorīte.
Dārza galā abas meitenes šķīrās, daiļākā apkampa savu draudzeni un atgriezās pilī, bet otra turpināja savu ceļu.
Princis nogaidīja šo mirkli un tad meiču uzrunāja.
Kaut gan vēl diezgan naiva, viņa tomēr nebija tik bikla, lai aizbēgtu no šā glītā, jaunā cilvēka, kurš, cepuri noņēmis, to ļoti pieklājīgi uzrunāja un lūdza, vai tā nevarētu viņu ievest hercogienes apartamentos, kur tas varētu sastapt kādu no viņas galma dāmām vai tuvāko kalpotāju štata.
Meitene viņā aizdomīgi paskatījās un vilcinādamās atbildēja:
— Es pati esmu no viņas tuvākajām kalpotājām, bet ko jūs, mans kungs, vēlaties no viņas karaliskās augstības?