— Viņa noteikti apbalvos to personu, kas mani ievedīs pie viņas, jo es tai nesu vēstis, kuras viņa gaida.
— Vai kādu vēstuli?
— Nē, mutiski nododamu ziņu un tā man noteikti jāpasaka viņai pašai.
— Vai no tā, kas jūs sūta?
— No viņas brāļa, — princis gluži klusu piebilda.
— Cst! Klusējiet un sekojiet man!
— Lūk, redzat, še ir Savojas hercoga izdota caurlaide, lai es netraucēti varētu iekļūt pilsētā un to atkal atstāt. Jūs redzat, ka es jūs nedomāju mānīt.
Jaunā meitene pasmaidīja, kas jau nozīmēja daudz ko. Pārliecība, ka viņa kļūst par kāda liela noslēpuma līdzzinātāju, lielā mērā pacēla viņas pašvērtības sajūtu. Pamājusi princim tai sekot, viņa devās uz priekšu. Drīz abi nonāca pie kādām kāpnēm, kas no apakšējā stāva veda tieši uz hercogienes istabām.
Piekodinājusi princim tai gluži klusi sekot, jaunā meiča gāja pa priekšu, uzkāpa divus stāvus augstāk, ieveda to nelielā, gluži baltā istabiņā, aizvēra aiz sevis durvis un noteiktā balsī noprasīja:
— Nu, tagad redzēsim, kas jums būtu hercogienei sakāms.
Princis sāka smieties.
— Klausieties, daiļais bērns, tas man taču jāsaka viņai, bet ne jums.
— Kaut gan mūsu princese ir ļoti laba, tomēr tik viegli ar viņu nevar runāt.