—           Mani sūta pats Orleānas hercogs, lai es hercogienei, kura mani gaida, nodotu mutisku ziņu. Jums, ziņkārīgais bērns, atliek tikai tai pateikt, ka es esmu ieradies.

Bet ziņkārīgais bērns vēl arvien vilcinājās un uzmeta lūpiņu, kas tai ļoti labi piestāvēja. Princim meiča likās daiļāka nekā dižciltīgās dāmas. Viņš vai dega aiz nepacietības to pasacīt, jo Orleānas Filips nebija tas vīrs, kas kādu vēlēšanos neapmierinātu, ja tik vien radās izdevīgs gadījums.

—   Jaunkundz, vai es drīkstu zināt jūsu vārdu? — viņš jautāja.

—   Žozefa, monsieur.

—           Zozefas jaunkundz, jūs, man liekas, esat tikpat pakalpīga, cik daiļa, un man būtu liela patika jums uzticēties, ja vien jūs spētu būt tik diskrēta, cik jūs esat skaista.

—   O, jā, monsieur. Es protu būt diskrēta.

—           Nu, tad es jums pastāstīšu visu. Bet mans ziņojums nav tik steidzams, ka es pirms viņa nodošanas nedrīkstētu padomāt arī par sevi. Jau ilgāku laiku es klaiņoju pa pilsētu, esmu galīgi piekusis un aiz izsalkuma kritu no kājām. Vai nebūtu kaut kādi iespējams, pirms es ierodos pie viņas karaliskās augstības, ieturēt vakariņas, jo var gadīties, ka tā mani aiztur ilgāku laiku un tikai vēlu vakarā ļaus atgriezties pie mana kunga.

—   Es jūs tūdaļ ievedīšu ēdamistabā.

—   Nu, lūk.

—   Tad ejam.

—           Man nebūtu nekas pretim… Bet ēdamistabā visi interesēsies: kas ir šis svešinieks? Ko viņš še meklē?