—   Tas tiesa.

—            Un tam var būt divējādas sekas: jūs sakompromitēsit savu kundzi un arī sevi pašu.

—   Jums ir taisnība.

—   Ko darīt?

—  Ieturēt vakariņas kaut kur citur.

—   Nē, arī citur mani nedrīkst redzēt. Tiklīdz mani pazīs francūži, cs tikšu saplēsts gabalos.

—  Ak, mans Dievs! — nobijusies izsaucās jaunā meitene.

—   Ir vēl viens otrs ceļš… — vilcinādamies ierunājās princis.

—   Kāds? — steidzīgi jautāja Zozefa.

—   Nē, jūs to negribēsit darīt.

—  Tomēr sakiet, — meiča noteikti uzstāja.

—  Tas ir, ja jūs pati aizietu sameklēt kaut ko uzkožamu un atnestu man še.

Zozefa pietvīka.

—   Manā istabā, monsieur!

—   Jā, jūsu istabā, daiļā Zozefa, un vai tur kas slikts? Es še pašreiz jūtos labi un nav jau svarīgi, vai es sēžu vai stāvu kājās.

Šos vārdus vēl atbalstīja smaids, abu skatieni sastapās un jaunā meiča ciešāk pavērās šīnī skaistajā, vaļsirdīgajā, godīgajā un atklātajā sejā, kurā bija tik daudz solījumu un kura tikpat nepārprotami kā visskaistākie vārdi pauda:

„Jūs man patīkat un es jūs mīlu."

Zozefa bija godīga meitene, bet arī koķete. Būdama stipri pašpaļāvīga, viņa centās patikt. Bez tam vēl viņai šķita, ka, uzņemot pie sevis Orleānas hercoga pilnvaroto, kurš varbūt bija viņa uzticības persona, arī viņa pati sāk spēlēt izcilāku lomu.