Jaunu meiču iztēle spēj īsā laikā nolidot milzīgus attālumus un visi viņu sapņojumi galu galā nonāk pie laulībām. Ko var zināt? — šis tik izdevīgi pagadījies francūzis varēja vēl kļūt par labu partiju, ja viņas kundze un tās augstais brālis tos savienotu un apbalvotu ar kādu īpašumu.

„Un beidzot," viņa pati pie sevis sprieda, „katrā ziņā būs labi darīts, ja pasargāšu šo jauno cilvēku no katras klizmas un neļaušu viņam krist to briesmoņu rokās, kas būtu gatavi viņu nogalināt. Nogalināt frančus! Nē-ē, viņu vidū ir daudz patīkamu cilvēku!"

Viņa bija izlēmusi.

Princis nostājās pie vaļēja loga parka pusē. Metās tumšs. Bija pienākusi smaržu pilna, mirgojošā Itālijas jūnijmēneša nakts. Lai justos ērtāk, viņš nometa mēteli un cepuri, tad dedzīgi pateicās jaunajai meitenei, kura nebūt nenobijās, jo viņai tas darīja prieku.

Viņa projekti jau sāka pieņemt taustāmu veidu: ka viņš kā princis būtu mēģinājis tai tuvoties, viņam nenāca ne prātā. Tādam augstmanim viņa nekad neuzticētos, bet tik jaunam un šķietami vēl nabadzīgam virsniekam — tas bija gluži kas cits!

—   Uzgaidiet še, — viņa teica princim, — es tagad iešu jūsu dēļ zagt un drīz būšu atpakaļ. Ko varēšu, to atnesīšu, bet jums jābūt mierā, kā nu ir: piemēram, jums nebūs citas gaismas kā mēnesnīca, jo gaisma mūs varētu nodot un es būtu pazudusi. Uzgaidiet!