Tā kā Deluinas hercogs nebija bagāts, šo otrajā laulībā dzimušo bērnu pulciņš spieda viņu pēc iespējas drīzāk atsvabināties no meitām. Vairums no tām bija skartas, bet šī jo sevišķi. 1683.gadā viņa vēl gluži jauna tika aizprecēta uz Pjemontu un toreiz viņai nebija vēl ne četrpadsmit gadu.

Viņas vīramāte bija Savojas hercogienes galma dāma, ļoti cienījama atraitne. Grāfs Deverī bija vēl pavisam jauniņš, glīts, stalti noaudzis, bagāts, ar gaišu prātu un ļoti krietns cilvēks.

Arī viņa bija visai apdāvināta, konsekventa raksturā, vispusīgi spējīga, ar iedzimtām valdīšanas tieksmēm. Viņi viens otru ļoti mīlēja un pavadīja dažus laimīgus kopdzīves gadus. Savojas valdnieks, kurš arī bija jauns, grāfienes vīramātes pienākumu dēļ galmā bieži redzēja jauno Deverī un atrada to pa savai gaumei. Arī viņa hercogu ievēroja un pastāstīja par viņu savam vīram un vīramātei, kuri apmierinājās ar to, ka viņu vēl paslavēja un nepiegrieza viņam vairs nekādu vērību.

Savojas valdnieks divkāršoja savas pūles un, gluži pretēji savai dabai un paražām, lika sarīkot dažādas izpriecas. Jaunā Deverī nojauta, ka viss tas notiek viņas dēļ, un darīja visu, ko spēja, lai uz tām neierastos. Bet vecā par to pukojās, viņu bāra, ka viņa gribot piešķiri tam sevišķu nozīmi un ka tas viss esot tikai viņas patmīlības radītās' iedomas.