Viņas vīrs, kaut gan izturējās saudzīgāk, ari vēlējās, lai viņa apmeklētu šīs izpriecas, apgalvodams, ka pilnīgi uzticoties tai, kaut arī pats Savojas valdnieks būtu viņā iemīlējies, un ka ne pēc sava stāvokļa, ne ari pēc savas bagātības tas nevarot pieļaut, ka viņai kaut kas trūktu.

Savojas hercogs viņai atklāja savas jūtas. Viņa par to pastāstīja savam vīram un viņa mātei un darīja visu, kas bija iespējams, lai varētu pārcelties uz laukiem, bet šie par to negribēja ne dzirdēt, un sāka izturēties pret viņu dzedri, tā kā viņa, vairs nezinādama, ko darīt, izlikās par slimu un lūdza sūtīt viņu uz Burbonas avotiem. Līdz ar to grāfiene ziņoja Deluinas hercogam, kuram viņa līdz šim vēl nebija uzdrošinājusies atklāt savu gcļito stāvokli un ļoti lūdza to ierasties Burbonā, kur viņa atklāšot tam dažas lietas, kuras zināt tam esot ļoti svarīgi, jo viņai pašai nekad netiktu atļauts doties uz Parīzi.

Deluinas hercogs ieradās Burbonā vienlaikus ar savu meitu, kuru turp noveda viņas vira tēvabrālis abats Deverī, kas pēc sava dzimtas uzvārda tika arī saukts par abatu Delaskaliju. Viņš bija jau labi gados, bija ieņēmis augstus amatus, savulaik bija bijis sūtnis un beidzot — kļuvis par ministru.

Deluinas hercogs — bagāts un ļoti godājams cilvēks, — dzirdot meitas stāstu, nodrebēja, jo apzinājās tās divkāršās briesmas, kādās viņu dzina Savojas valdnieka mīla un viņas vīra, kā arī vīramātes neprātīgā izturēšanās.