Viņš domāja, ka viņa meitai vislabāk būtu doties uz Parīzi un tur kādu laiku palikt, kamēr Savojas valdnieks to aizmirstu un atrastu sev kādu citu. Turklāt ari tas būtu ļoti pieklājīgi un saprātīgi darīts, ja grāfs Deverī savā tagadējā vecumā un tādā laikā, kad Savojā valda miers, viņu apciemotu, lai iepazītos ar Franciju un tās galmu. Viņš bija pārliecināts, ka tik cienījams sirmgalvis un veikls diplomāts kā abats Deverī piekritīs viņa viedoklim un sekmēs tā izdošanos. Ar visu viņam īpato sirsnību un dedzību viņš lūkoja pārliecināt abatu, kura saprātam un dievbijībai vajadzēja šo plānu vēl vairāk sekmēt. Bet vecais abats bija neprātīgi iemīlējies savas svaines vedeklā un viņam nebija nekādas patikas no tās šķirties.

Burbonā Deluinas hercoga klātbūtne lika tam vēl apvaldīties. Viņš baidījās, ka nenojaustu viņa nolūkus un samierinājās ar to, ka visādi izpatik­dams, centās iegūt grāfienes labvēlību. Bet tiklīdz Deluinas hercogs bija aizbraucis un atgriezies Parīzē, nekrietnais vecis atklāja savu kaislību un, tā kā tai nebija nekādu panākumu, tā drīz vien izvērtās naidā. Viņš sāpināja savu radinieci kā vien spēdams un, atgriezies Turīnā, viņš neaizmirsa kūdīt vīramāti un vīru, lai padarītu jauno sievu nelaimīgu.