Kādu laiku viņa vēl pacieta, tomēr beidzot neprāts un kalpotāju nievājošā izturēšanās uzveica tikumu: viņa uzklausīja Savojas valdnieku un atdevās tam, lai izbēgtu no vajāšanām. Lūk, tas ir īsts romāns, turklāt vēl tas ir norisinājies mūsdienās un, tā sakot, visu acu priekšā.

Šis notikums dziļi satrieca visus Deverī, kaut gan par notikušo tie varēja pārmest vienīgi paši sev.

Drīz vien jaunā favorīte bija galvenā noteicēja Savojas galmā, kura valdnieks gulēja pie viņas kājām un godināja to kā dievieti. Viņa bija līdzdalībniece apžēlojot, ar viņas atbalstu varēja iemantot valdnieka labvēlību. Ministri no tās baidījās un bija spiesti ar to rēķināties. Viņas augstais stāvoklis sagādāja tai daudz naidnieku.

Viņu mēģināja noindēt, bet Savojas hercogs piespieda to iedzert pretindi, ko tam bija pagādājuši.

Viņa izveseļojās, un tās skaistums ne nieka nebija cietis. Kaut gan šis atgadījums kopumā nebija iespaidojis viņas veselību, tomēr kā sekas bija palikuši daži nepatīkami traucējumi.

Un tā, lūk, viņas valdīšana turpinājās.

Beidzot viņa iegula ar bakām. Hercogs tomēr viņu apciemoja un visu viņas slimības laiku kopa kā uzticams sargs. Kaut arī viņas seja bija cietusi, viņš pēc tam to mīlēja ne mazāk.