Pēc apmēram desmit minūtēm pirmās bailes izzuda, un to vietā stājās vēss-miers. Bezgaisa telpa kā drūmas milzu stelles, te savī- damas, te atšķetinādamas, te atkal krustodamas savas dīvās balsis, sāka aust galīgo rakstu.
— Hollis, te Stouns. Cik ilgi mēs vēl varēsim sarunāties pa radio?
— Atkarībā no tā, ar kādu ātrumu tu lido uz savu pirsi un es uz savu.
— Jādomā, ka vēl kādu stundu.
— Tā laikam gan būs, — vienaldzīgi un mierīgi atsaucās Holliss.
— Bet kas īsti notika? — Holliss pēc minūtes apjautājās.
— Raķete eksplodēja, tas ir viss. Ar raķetēm tā gadās.
— Uz kuru pusi tu iedams?
— Rādās, ka es ietriekšos Mēnesi.
— Bet es Zemē. Atgriežos pie sirmās Zemes māmuļas ar desmittūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Sadegšu kā sērkociņš, —- Holliss domāja par to pārsteidzoši vienaldzīgi. Šķita, ka viņš atdalījies pats no sava ķermeņa un nolūkojas, kā tas krīt lejup, krīt tukšumā, nolūkojas it kā no malas, kā reiz neatminamos laikos ziemā vēroja lidināmies pirmās sniega pārsJas.
Citi klusēja un pārdomāja, kā liktenis ar viņiem izrīkojies, krita, krita un neko nespēja grozīt. Pat kapteinis bija apklusis, jo apzinājās, ka nav tādas komandas vai rīcības plāna, ar ko notikušo padarīt par nebijušu.