— O, cik ilgi jākrīt! Cik ilgi, ilgi, ilgi jākrīt, es negribu mirt, cik ilgi ir jākrīt…
— Kas tas tāds?
— Nezinu.
— Man liekas, Stimsons. Stimson, vai tas esi tu?
— Tas ir tik tālu, tik tālu, man nepatīk. Ak dievs, man tas nepatīk! …
— Stimson, tas esmu es — Holliss. Stimson, vai tu dzirdi mani?
Atbildes nebija, jo katrs krita uz savu pusi.
— Stimson, turies, mēs visi esam tādā pašā ķezā.
— Man te nepatīk. Es gribu tikt projām no šejienes.
— Iespējams, ka mūs vēl atrod.
— Lai mani atrod, lai mani atrod, — teica
Stimsons. — Es tam neticu, es neticu, ka ta varēja notikt.
— Tas ir jauns sapnis, — kāds piebilda.
— Turi muti! — uzkliedza "Holliss.
— Panāc šurp un aizbāz man muti, — kāds ierosināja. Tas bija Eplgeits. Viņš nepiespiesti iesmējās, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies. — Panāc šurp un aizbāz man muti.
Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplaužamā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja negantas dusmas, jo vairāk par visu viņam šobrīd gribējās piekļūt klāt šim Eplgeitam. Ilgus gadus viņš bija lolojis vēlēšanos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.
Viņi krita, krita, krita …
Te pēkšņi, it kā nupat apjautuši notikušo, divi no krītošajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam garām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.