Cil­vēkus izsvieda izplatījumā, un tie peldēja, lo­cīdamies kā sidrabainu zivtiņu puduris.. Viņi atradās tumšā dzelmē, bet gabalu gabalos sadragātais kuģis turpināja ceļu kā meteo­rītu spiets, kas traucas meklēt pazudušo sauli.

—   Barklij, Barklij, kur tu esi?

Balsis sasaucās kā saltā ziemas naktī no­maldījušies bērni:

—   Vud, Vud!

—   Kapteini

—   Hoilis, Hollis, tas esmu es — Stouns!

—       Stoun, tas esmu es —• Holliss! Kur tu esi?

—       Nezinu. Kā lai es to zinu? Kur ir augša, kur apakša? Es krītu. Žēlīgais dievs, es krītu!

Viņi krita. Viņi krita kā akā iemesti oļi, Viņi drāzās, ka no milzu lingas palaisti. Un cilvēku vietā bija vairs tikai balsis — daž­dažādas balsis, nereālas un kaismi satrauk­tas, šausmu pārņemtas un padevīgas.

—   Mēs attālināmies cits no cita.

Tas bija taisnība. Holliss, lidodams kūle­niski, saprata, ka tas Ir taisnība. Saprata un gandrīz vai samierinājās. Viņi šķiras, lai ietu katrs savu ceļu, un nekāds spēks tos vairs nesavedīs kopā. Viņi ir ietērpti hermētiskos skafandros, bālās sejas aizsargā caurspīdīgi kupoli, bet neviens nav paguvis pieāķēt sev enerģijas avotu. Ar to izplatījumā katrs pār­vērstos par mazu glābšanas laivu, glābtos pats un palīdzētu glābties citiem, ar to cits citu sameklētu un, atkal sanākuši vienkop, izveidotu cilvēku saliņu un kaut ko izdomātu. Bez enerģijas avota plecos viņi ir izkliedēti meteori, kas bezjēdzīgi traucas pretī savam nenovēršamajam liktenim.