— Beidz!
Šis vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsniedzams, viņš kliedza kā prātu zaudējis. Viņš nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sadzirdamas miljoniem jūdžu tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.
Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņš sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu kliedzēju. Viņš satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.
Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties izmisīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.
«Vai nu tā, vai citādi,» nodomāja Holliss. «Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?»
Viņš zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Holliss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attālinājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojoša klusuma apņemti.
— Holis, vai tu vēl tepat?
Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.
— Tas atkal esmu es, Eplgeits.
— Dzirdu, Eplgeit.
— Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.
Kapteinis viņu pārtrauca:
— Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.
— Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? — iejautājās Eplgeits.